Bieži mēdzu teikt, ka laukos dzīvošana, kazu audzēšana un siera darīšana ir dzīvesveids, kas nav mērāms darba stundās. Un ir vienalga, vai kalendārs rāda 1. janvāri vai kādas citas "sarkani" iezīmētās dienas, ikdienas rutīna ir nemainīga. Katru rītu ir jāpasaka "labrīt" kaziņām. Šis "labrīt" iever apmēram 3-4 stundu darbošanos. Jāsaliek siens, jāsamaļ graudi, jāsalej ūdens, tad, jāsagatavojas slaukšanai - tā kā slaucam ar slaucamaparātu piena kannās, tad visa slaucamsistēma ir jāsaliek katru reizi pirms slaukšanas un jānoņem pēc slaukšanas, lai varētu piena caurulītes un vadiņus rūpīgi izmazgāt. Un tad, protams, pati slaukšana. Kazas ir inteliģenti lopiņi, zina savu kārtu, kad jākāpj uz slaucamgalda un parasti šī kārtība netiek sajaukta. Vienā rindā uz slaucamgalda ir vieta 8 kazām. Kazas uzskata, ka pamatlieta šajā procesā ir garda paēšana, jo šī ir tā rezie, kad pilnām mutēm var ēst tik ļoti gardo spēkbarību - placinātu vai maltu graudu izlasi. Ja saimniece nečammājas, tad tiek pie piena, jo tajā brīdī, kad gardumu bļodiņa tukša, ar slaidu kājas vezienu "slaucamuzparikte" tiek aizlaista pa gaisu. Kazu loģika nepieļauj, ka pienu var paņemt tāpat, bez samaksas. Tāda bartera sistēma Sniķeros ir iedibināta. Vienlaicīgi tiek slauktas četras kazas, pārējām uz galda esošajām pa to laiku tiek nomazgāti un apkopti tesmeņi. Kad visa kazu rinda izslaukta, seko nākamā gardā atrakcija - kazas steigšus skrien lejā pa kāpnītēm no slaucamgalda pie sūkalu bļodas. Kaut kas jau graudiem virsū jāuzdzer! Sūkalas, kas paliek pāri no siera ražošanas ir īsts gardums, labs vitamīnu avots un kazas to pienācīgi novērtē. Kad viss kazu pulks ir izslaukts, tad atkarībā no gada laika - vai nu iet ganīties skaistajās Jumurdas pļavās vasarā, vai laiski zviln un uzēd siena krājumus ziemas sezonā. Tikmēr piena kannas tiek stumtas ražotnes virzienā, kur drīz pēc tam sākas aizraujošais siera darīšanas process.